Akadēmiskais centrs
Māra Elizabete Bandeniece ir Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studiju programmas Tiesību zinātne 2. kursa studente un LU vēstnese. Intervijā žurnālam Alma Mater viņa stāsta par savu ceļu līdz studijām LU, kas notiek, kad skolēns kļūst par studentu, un kā galu galā noticēt sev, jo ikviens spēj paveikt daudz vairāk, nekā līdz šim iedomājies.
Daudz pārdomu pirms studijām, bet prieks par izvēlēto studiju programmu
Vai 12. klasē tev bija skaidrs tavs turpmākais izglītības ceļš?
Nē, man tiešām nebija skaidrs. Daudzi klasesbiedri jau bija izdomājuši, ko viņi darīs, vai viņiem vismaz bija konkrēta nozare padomā, kas kuram tuvāks, vai nu eksaktie priekšmeti, vai kas tamlīdzīgs, bet personīgi mani interesēja vairākas nozares, un es nevarēju izdomāt – vai šis būs tas, ko es darīšu. LU pieteicos dažādās fakultātēs, kā arī pieteicos Kultūras akadēmijā. Varētu likties ļoti dažādas lietas – juristi un Kultūras akadēmija, beigās es izdomāju tomēr studēt juristos. Noteikti nenožēloju. Tā varbūt bija tāda spontāna ideja.
Kāpēc tomēr izvēlējies Latvijas Universitāti?
Kad sāku apsvērt domu par juristiem, es divreiz nedomāju – zināju, ka tā būs Latvijas Universitāte. Kad pētīju informāciju par Juridisko fakultāti Latvijas Universitātē, redzēju tiešām ļoti iespaidīgu sarakstu ar pasniedzējiem, kas ir ļoti atpazīstami Satversmes tiesā, biju redzējusi arī uzvārdus ziņu portālu virsrakstos. Latvijas Universitātē iespaidoja noteikti tieši pasniedzēju saraksts.
Tomēr apsvēri vēl citas studiju programmas Latvijas Universitātē?
Bija vajadzīgs plāns B, ja juristi nesanāktu. Es atceros, ka aizpildīju visas vietas prioritāšu sarakstā, jo tā bija māņticība, ka nevar atstāt kaut ko brīvu. Vēl pieteicos Sociālo zinātņu fakultātē uz politologiem, kā arī uz komunikācijas zinātni.
Salīdzinot skolēnu ar studentu, ko atšķirīgu tu gribētu izcelt?
Pirmām kārtām studenta dzīvē tu pats izstrādā savu grafiku, un viss ir daudz vairāk atkarīgs no tevis paša. Skolā bija tā, ka bija konkrēts stundu saraksts, tev bija mājasdarbi, tu atnāc pēc skolas uz mājām, sāc pildīt mājasdarbus. Mums ir arī lekciju grafiks, bet, kad atnāc no lekcijām, tad ir pašam jāmeklē, ko tieši lasīsi. Manā fakultātē nav tā, ka ir konkrēti mājasdarbi, tiek iedota tēma, kura jāapskata, vairāk pašam jāmācās mācīties. Mums arī vidusskolā skolotāji teica: “Jums augstskolā vajadzēs mācīties un mācīties.” Studēšana un mācīšanās nav viens un tas pats, studijās viss ir atkarīgs no tevis paša.
Kā tev patīk tava – Juridiskā – fakultāte? Vai esi apmierināta ar studijām un jau gūto pieredzi?
Esmu ļoti apmierināta. Pirmajā dienā, kā jau visi, arī es biju nedaudz uztraukusies, kā nu būs. Protams, par katru fakultāti ir savi stereotipi, piemēram, biju dzirdējusi, ka juristi ir atturīgi, ierakušies grāmatās, ne ar vienu citu nerunā. Biju ļoti patīkami pārsteigta, ka tā nemaz nav. Starp lekcijām mēs ļoti daudz runājām un diskutējām par iepriekšējo lekciju. Arī kurss esam ļoti draudzīgs. Ne vienmēr ir jāklausās kaut kādos stereotipos par fakultātēm, kas iebiedē. Tagad es saprotu, ka vispār nebija iemesla uztraukties.
Dzirdēts, ka juristiem ir ļoti daudz jāmācās. Vai tā ir?
Ja salīdzinu ar maniem bijušajiem klasesbiedriem, kas nonākuši dažādās sfērās, es teiktu, ka nav daudz vairāk jāmācās kā citās sfērās, bet ir citādāk. Citiem vairāk ir jārēķina, citiem ir laboratorijas darbi, bet mums ir daudz jālasa. Varbūt dažreiz darbs un studēšana ir vienveidīga, taču nav tā, ka darbu lērums nav iespējams. Pašam vairāk ir jālasa, un tas var likties bailīgi sākumā, bet, kad ieiet ritmā, tas neliekas vairs tik traki. Varbūt, ja salīdzina ar vidusskolu, tas ir traki, bet pirmajos mēnešos ātri pierod pie darbu daudzuma.
Laika plānošana un rūpes par sevi
Covid-19 pandēmija skāra ikvienu nozari – arī izglītību. Vai bija viegli no klātienes studijām pārslēgties uz attālinātajām?
Kad pagājušā gada pavasarī sākās pandēmija, manam kursam, varētu teikt, paveicās, jo mums jau bija viens semestris beidzies un bijām iemanījušies studēt klātienē. Varu iedomāties, ka šā gada pirmkursniekiem ir nedaudz grūtāk, jo pārmaiņas notika oktobrī, kad studijas tikko bija sākušās. Protams, bija grūti, bet ļoti vēlos uzteikt pasniedzējus, jo pāreja no klātienes studijām uz attālinātajām studijām notika ļoti ātri. Tā bija viena nedēļas nogale, kad vajadzēja visu klātienes programmu pārlikt uz neklātieni. Bija arī komandas sajūta: “Jā, mēs to varam!” Varbūt kaut kas nesanāca, kā mēs, studenti, vēlējāmies, jo pirmajā kursā mums bija fantastiska iespēja – tiesu izspēles, kas parasti notiek klātienē, bet, tā kā pavasarī bija daudz nezināmā, tiesu izspēle tika atcelta, bet jau šogad rudenī tā atkal notika. Attālinātajām studijām ir savi plusi un mīnusi, bet man liekas, ka kopumā visi ļoti labi tika galā ar šo situāciju.
Tavuprāt, vai tagad studentam jābūt vēl patstāvīgākam nekā pirms attālinātajām studijām?
Jā, tā noteikti varētu teikt, bet tas nav saistīts ar darbu, bet ar gaisotni, jo – kad ir klātienes lekcijas, visi ir apkārt, cilvēki arī vairāk uzdod jautājumus, ir citādāka gaisotne. Tiem, kas nedzīvo Rīgā, bibliotēkas nav tik pieejamas, bet mēs esam izpalīdzīgi un nofotografējam grāmatas, un cits citam nosūtām. Saprotam, ka visiem ir jāmācās, un kaut kā kopā tiekam cauri.
Kā tu plāno savu ikdienu, lai veiksmīgi aizvadītu studijas un arī neaizmirstu atpūsties?
Ir jārūpējas par sevi. Kad daudz laika tiek pavadīts pie datora, datoru vajag izslēgt un iziet ārā pastaigāties. Laika plānošana ir ļoti svarīga. Sākumā var likties – ir tikai septiņi priekšmeti, tas nav nekas daudz, vidusskolā bija padsmit priekšmeti, pa vidu vēl pulciņi, varētu likties, ka augstskolā ir ļoti daudz brīvā laika. Protams, kad sāk studēt, mācīties, brīvais laiks nedaudz sarūk. Bet viss ir atkarīgs no sevis paša. Laika menedžments ir prasme, kas noteikti jāattīsta, kad kļūsti par studentu.
Vai tev ir kāds padoms, kā pareizāk plānot laiku?
Man ir plānotājs papīra formātā, man tā ir visērtāk. Zinu, ka daudziem patīk arī pierakstīt telefonos, tas arī ir labs veids, kā plānot laiku, bet man patīk rakstīt uz papīra. Neatstāt visu līdz pēdējam brīdim – tas ir ļoti labs ieteikums. Man pašai gan ar to ir grūtības, bet, ja visu izdara laikus un darbi pārāk neievelkas, laika plānojums un nedēļas grafiks dabīgi sakārtojas.
Saprotu, ka tev nav problēmu studijās un ar visu vienmēr tiec ļoti labi galā.
Ne vienmēr viss ir gludi, īpaši sesijas laiks ir grūts. Ir brīži, kad esi mācījies ļoti daudz un nesaņem tādu atzīmi, kādu esi vēlējies, bet dažreiz tas atmaksājas. Vidusskolā arī mēdza teikt, ka universitāte ir labākais laiks; ja izvēlēsies to, kas patīk, tad būs viegli. Protams, tā arī ir, bet ir arī brīži, kad ir nedaudz grūtāk, taču tas ir tā vērts.
Studenti iedalās divās daļās – kāds ir priecīgs, ka ar siltu tējas tasi rokās var ērti piedalīties lekcijā no mājām, citam savukārt pietrūkst auditorijas klātbūtnes un kursabiedru. Kurā pusē esi tu?
Ir jauki, ka no rīta nav jākrāsojas, nav jādomā, ko vilkt mugurā, var mierīgi ērtās drēbēs sēdēt un piedalīties lekcijās. Tomēr man ļoti pietrūkst kursabiedru un auditorijas. Ir dienas, kad esmu priecīga, ka varu būt mājās un man nav nekur jāiet, tomēr pietrūkst auditorijas un universitātes telpu, universitātes kopienas sajūtas. Tāda diplomātiska atbilde – esmu abās pusēs.
Jādistancējas ne no draudzības
Pagājušajā gadā iesaistījies Latvijas Universitātes vēstnešu programmā. Kādi ir LU vēstneša pienākumi, un ko tieši tu darīji?
Kā Latvijas Universitātes vēstnesei man ir jābrauc uz Latvijas skolām. Mans uzdevums ir runāt ar skolēniem un palīdzēt izvēlēties viņiem vispiemērotāko nozari. Vidusskolā ir ļoti grūti izvēlēties īsto jomu, jo Latvijā un arī Latvijas Universitātē ir tik daudz iespēju un dažādu programmu, tas dažkārt var būt biedējoši, un es esmu tā, kas cenšas vidusskolēniem palīdzēt. Katru gadu Latvijas Universitāte Ķīpsalā piedalās izstādē Skola, un tur var satikt vidusskolēnus no visas Latvijas. Dažreiz sastopu novadniekus, kas arī ir ļoti jauki. Mans galvenais pienākums ir palīdzēt vidusskolēniem saprast, ko tieši viņi vēlas darīt Latvijas Universitātē. Studentu uzņemšanas laikā palīdzēju fotografēt studentus studentu apliecībām. Man personīgi vienmēr ir bail fotografēties dokumentiem, un es centos, lai šis process citiem būtu patīkams.
Ko tev deva vēstnešu programma?
Es vairāk iepazinu Latvijas Universitāti, jo pirmajā kursā zināju tikai pamatlietas. Satiku citus LU studentus un uzzināju, kas notiek citās fakultātēs.
Vai esi izmantojusi vēl kādas ārpusstudiju iespējas, ko piedāvā Latvijas Universitāte?
Pašlaik Latvijas Universitātes vēstnešu programma ir vienīgais, ko daru. Pirmajā kursā bija doma iesaistīties pašpārvaldē, taču sapratu, ka manā grafikā tas neiederēsies, bet vēstneši paši veidoja savu grafiku. Mums atsūta skolu sarakstu un vienmēr pajautā, vai mēs uz konkrēto skolu tiekam. Un, ja tiekam, tad uz turieni braucam.
Ikdiena tev ir diezgan saspringta?
Varbūt ne tieši saspringta. Studijas aizņem lielu daļu no mana laika. Ja es kaut ko uzņemos, tad vienmēr to vēlos izdarīt par visiem 100 procentiem. Tāpēc pašlaik darbam pašpārvaldē nepiesakos, jo negribas neizdarīt kaut ko līdz galam.
Tavuprāt, kas studentam ir labākie palīgi studiju laikā?
Es nevarētu bez kafijas, vajadzīgs plānotājs, ko jau esmu pieminējusi, un labi kursabiedri un draugi. Lieku vienādības zīmi starp draugiem un kursabiedriem, jo dažreiz ir brīži, kad neko nesaproti, bet tad var piezvanīt vai uzrakstīt kursabiedram, un viss top skaidrs. Ir svarīgi grūtajos brīžos atcerēties, ka ir kursabiedri, kuriem arī neklājas viegli, kuriem tu vari palīdzēt un kuri var palīdzēt arī tev.
Vai viegli saglabāt optimismu šajā laikā?
Sākumā bija grūtāk. Nesen runāju ar kursa biedrenēm, ka vairāk esam bijušas draudzenes attālināti nekā klātienē, jo klātienē esam pavadījušas tikai vienu pilnu semestri. Nebiju domājusi, ka tas tā notiks, bet – ja ir tādi kursabiedri kā man, tad optimismu saglabāt ir diezgan viegli. Varbūt ir nedaudz grūtāk sesijas laikā, jo nav lekciju, semināru, kur bija saskarsme ar cilvēkiem. Kad uzrakstu kursabiedriem, tad kļūst labāk. Jāatceras, ka tagad ir jādistancējas, bet ne no draudzības, ne no kontaktiem. Jāatceras, ka visi vēl ir turpat un ar visiem ir svarīgi runāt.
Studiju izvēle ir viens no svarīgākajiem lēmumiem jauna cilvēka dzīvē. Kāds būtu tavs ieteikums – kā noticēt sev?
Nebaidīties, ka neesi tik zinošs savā izvēlētajā sfērā, un nebaidīties pamēģināt kaut ko, kas nav bijusi dabīga izvēle. Manā ģimenē jurisprudenci neviens nav studējis, man dzīve ļoti daudz ir saistīta ar kultūru, mūziku, literatūru un humanitārajām zinātnēm, juristi nebija dabīgākais ceļš, bet es jutu, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt. Svarīgi ir nebaidīties iziet no komforta zonas, jo ļoti bieži studenti iet tajās sliedēs, kur vecāki gājuši. Svarīgi ir vairāk pastāvēt par sevi un nedomāt tik ļoti daudz par citiem, par to, ko citi domā par tavu izvēli. Darīt to, ko tieši tu vēlies.
Jāatceras, ka ne vienmēr viss būs gludi, bet nevajag padoties! Mēs ar katru soli tikai ejam uz priekšu. Kas likās grūti pirms mēneša, tagad ir viegli, un nevajag uztraukties, ja kaut kas liekas ļoti grūti.
Māras vizītkarte
Skola, kurā mācījusies: Cesvaines vidusskola
Mīļākais studiju kurss: krimināltiesības un valstszinātne
Mīļākā grāmata: Čārlza Dikensa Dāvids Koperfīlds
Mīļākā filma: Kasablanka
Dzīves/studiju moto: kad mēs dodam otram prieku, tas nāk pie mums atpakaļ
