Akadēmiskais centrs
- Dzīvē bija brīdis, kad ikviena noskatītā darba vietā uz iesūtīto CV laipni atteica – “jūs esat ļoti kompetenta, bet..”, “jums labi sanāk, bet..”, “mēs labprāt jūs ņemtu, bet..” un tā varētu turpināt. Uz brīdi nolaidās rokas un sāku pieķert sevi pie domas, ka, patiešām, neesmu gana laba, zinoša utt. Bet.. Bet – izrādījās, ka tur man vienkārši nebija jābūt!
Kādā saulainā janvāra dienā pēkšņi pienāk zvans: “Mums Tevi vajag, vai aktuāli?” PROTAMS, KA AKTUĀLI! Tā sākas mana ikdiena bērnudārzā par auklīti...
Nepaiet ilgs laiks, kad iestādes vadītāja aicina padomāt par iespēju strādāt par pedagogu šajā izglītības iestādē. Bet es saku – nē, aukles darbs būs tikai uz brīdi. Es un pedagoga darbs – nu, nē! Tas nav mans! Vēl kādu laiku turos pretī, bet soli pa solītim visi ceļi ved uz tapšanu par pedagogu.
Un tā divas nedēļas pirms septembra absolūti spontāni iesniedzu dokumentus Latvijas Universitātes filiālē Bauskā. Zvans, nu jau šoreiz no manas puses vadītājai un reizē ar studijām aktīvi ķeros klāt arī darbiem izglītības iestādē, bet nu jau kā topošais pedagogs.
Sākumā ar pietāti, bet ar ļoti lielu interesi sekoju līdzi visai jaunajai informācijai. Mājas darbu gatavošana, prezentēšana, uzstāšanās klātienē, attālināti, izkāpšana no komforta zonas. Jāmin, ka iepriekšējās studijas absolvēju 2014. gadā, tad nebija ne aizstāvēšanas, ne uzstāšanās attālināti. Tas brīdis, kad jāprezentē pirmo reizi kāds no darbiem attālināti pie stingrākās pasniedzējas semestrī, kad visi kursabiedri ir uztraukušies aiz neziņas, ko gaidīt, kā prezentēt, vai izdosies visu sarakstīto arī izstāstīt. Un pašai sev vēl īsti nenoticot, tomēr izdodas saturiski kvalitatīvs darbs ar lielisku darba prezentēšanu. Pasniedzēja ieliek atzīmi 10! Un es nespēju noticēt! Vai es, tiešām, tikko dabūju 10! Un tā nebūt nebija viegli nopelnīta atzīme, jo līdz pēdējam brīdim domāju, – es varu vēl labāk. Un, atskatoties atpakaļ uz apgūtajiem mācību priekšmetiem, šobrīd no sirds varu teikt paldies pasniedzējai Inesei Jurgenai par strukturēto mācību saturu un atbilstošu darba novērtējumu, kas motivēja un ļāva noticēt pašai savām spējām pedagoģijā!
Vairāk un vairāk esot iekšā lekcijās un mācību procesā sapratu, ka ar katru jauno uzdevumu varu izdarīt vēl vairāk un vēl labāk. Veidot saturu un to prezentēt kļuva par īstu dzinējspēku! Katru nākošo darbu gribējās uzrakstīt vēl labāku par iepriekšējo!
Dzinējspēks darīt vairāk un labāk noteikti ir atkarīgs arī no motivējošiem kursabiedriem – un te es no sirds varu teikt, kursa meitenes ir enerģiskas un apveltītas ar spēju sasniegt augstus rezultātus, katru darbu veic ar 100% atdevi un spēj izdarīt vairāk un padziļinātāk nekā sākotnēji uzdevumā tiek norādīts. Un, strādājot kopā ar tādiem topošajiem kolēģiem ir skaidrs, – te top vieni ļoti jaudīgi pedagogi!
Mans stāsts ir tikai sācies, bet, esot daļai no Latvijas Universitātes, es tagad skaidri apzinos cik daudz es spēju izdarīt un sasniegt. Tadēļ, kas zina varbūt jau pavisam drīz tiksimies klātienē kādos kursos, meistarklasēs, kurās es varēšu iedot daļiņu arī Tev – kā jaudīgi, pārliecināti sasniegt augstus rezultātus gan mācību procesā, gan ikdienas nospraustajos mērķos.
Lai vasara atnes aizraujošus piedzīvojums un rudens jaunus mērķus!
Paldies, Agnese, par dalīšanos ar savu stāstu, par to, ka studē ar pilnu atdevi un jūties kā daļa no Latvijas Universitātes, lai šis dzinējspēks ir ar Tevi un iedvesmo arī citus neapstāties un būt gataviem lielākiem mērķiem dzīvē.
